Vai Tu zināji, ka ...

Publicēts 2016. gada 17. maijā

Liepājas Karostas ūdenstornis Ģenerāļa Jāņa Baloža ielā 29 ir izcils divdesmitā gadsimta industriālās daļas apbūves objekts. 2010. gadā Liepājas Karostas ūdenstornis tika iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā industriālais piemineklis un tā īpašnieks ir SIA “Liepājas ūdens”.

2016. gadā SIA “Liepājas ūdens” ir noslēgusi līgumu un pašreiz notiek būvprojekta izstrāde, tai skaitā arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, ūdenstorņa konservācijai, lai tiktu noteikti pasākumi, kas būtu nepieciešami, lai uzturētu un saglabātu ūdenstorņa vēsturisko vērtību.

Pat bez papildus aprīkojuma, izņemot drošības pasākumus, tornis var tikt izmantots industriālo kultūras mantojuma popularizēšanā un tūrisma apritē. Ūdenstornis celts kā komplekss. Tas kā objekts sastāv no piecu stāvu ķieģeļu mūra būves – torņa ar piebloķētu viena stāva daļu- ziemeļu pusē tādā pašā sarkanu ķieģeļu materiālā celtu mašīnu zāli-darbnīcu ar katlu telpu, sūkņu un ģeneratoru telpu, maiņas kurinātāju un tehnisko darbinieku telpām.

Vēsturiska izziņa.

Ūdenstornis ir bijušās Krievijas cara Aleksandra III Liepājas cietokšņa Jūras pilsētas/Moрской город/ vēsturiskās ainavas sastāvdaļa. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms. Rakstītajos avotos tiek minēts laiks no 1903. līdz 1905. gadam. Arī projekta autors nav zināms, taču pieejamā literatūrā tiek minēts Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis. Ūdenstornis tika celts kā Karostas apbūves kompleksa tehniska rakstura celtne, kuras galvenā funkcija bija apgādāt un nodrošināt Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni.

Līdz 1920. gadam ūdenstornis pieder Krievijas Kara ministrijai, no 1925. gada līdz 1940. gadam Latvijas Republikas Kara ministrijai. Pēc Otrā pasaules kara torni pārņem PSRS Aizsardzības ministrija. Padomju armijai aizejot, ūdenstornis tiek nodots SIA “Liepājas ūdens”. Kopš 1989. gada torni kā ūdenstorni vairs neizmanto.

Konstruktīvais raksturojums.

Ūdenstornis kā objekts sastāv no piecu stāvu – kvadrātveida sarkanas Loksas /Ziemeļigaunija/ dekoratīvi izšuvotu /valnītis/ ķieģeļu celtnes ar nošķeltiem stūriem un romantizētu robotu dekoratīvu tornīšu ķieģeļu mūrējuma noslēgumu gar plakanā jumta ārējo karnīzi. Ūdenstorņa pamatne pastiprināta ar taisnstūrveida piramidāliem vairāku pakāpju kontrforsiem, kas fasādē pret ielu ir trīs, bet pārējās fasādēs- pa diviem. Torņa un mašīnu zāles - darbnīcas vidēji augtie pamati, mūrēti no laukakmeņu kvadriem kaļķu-cementa sasaistē.

Tornim ir triju veidu logu formas. I stāvā 8 vertikālas taisnstūra ailes, II stāvā 8 vertikāla taisnstūra ailes ar to lokveida aplocēm, III stāvā 4 tādas pašas ailes ar šaurākām aplocēm un dekoratīvu ķieģeļu mūrējuma risinājumu, IV stāvā 8 logu ailes ar aplocēm, V stāvā 38 nelielas logu ailes ar pus aplocēm gar visu apakšējo dekoratīvo jumta karnīzes noslēguma daļu. Kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem autentiskie logu rāmji un stiklojums aizstāts ar vienlaidu mūrētiem stikla blokiem. Atsevišķās logu ailēs saglabājušies sākotnējie kaļamā ķeta rāmji.

Ūdenstorņa tehnoloģiju darbība.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā. Tomēr līdz I Pasaules karam Aleksandra III ostā ar torņa ūdeni nepietika, tādēļ to piegādāja 4 stundas dienā.

Cauri torņa četriem stāviem izbūvētas pieplūstošā un atplūdes ūdensapgādes ķeta caurules, kas noslēdzas piektā stāva rezervuārā ar pārplūdes vārstu. V stāvā atradās ūdens uzpildes un apmaiņas rezervuārs ar grīdas laukumu 84m² un maksimālo tilpumu 218 m³. Parasti rezervuārs tika piepildīts ar līmeni 2,40 – 2,60 m. Sākotnēji ūdens rezervuārs bijis montēts no kniedētām tērauda platēm ar iekšējo dalījumu sešās autonomās sekcijās. 20. gadsimta sešdesmitajos gados, ūdenstorņa izmantotāji, PSRS karaspēka pavēlniecība demontējusi starpsienas, cenšoties nodrošināt lielāku ūdens tilpumu, taču ūdens spiediens deformējis rezervuāru. Tā rezultātā nācies nojaukt oriģinālo kniedētā metāla rezervuāru. Tika uzstādīts metināts rezervuārs, sabojājot pamatnes un jumta pārsegumu konstrukcijas. Minētās manipulācijas spilgti raksturo padomju okupācijas laika domāšanas un rīcības voluntāro stilu.

Pārējais funkcionālais aprīkojums.

Pirmajā stāva cokola pazeminājumā atrodas 20. gs. piecdesmitajos - sešdesmitajos gados lietoti elektromotori, sūkņi, cauruļvadu aizbīdņi un mērinstrumenti. Gar ūdenstorņa iekšsienu uz augšu ved oriģinālas kaltas un ar kniedēm savienotas kāpnes ar koka lenteriem. II stāvā atrodas izbūvēta noliktava, no spundētiem un māzerēti krāsotiem dēļiem, kas raksturo 20. gadsimta trīsdesmito gadu noformēšanas stilu. Uz durvīm t.s. Staļina šriftā uzraksts „КЛАДОВАЯ”. Izkļūšana uz torņa jumta pa bīstamas un pagaidu konstrukcijas metinātām metāla trepēm.

Dūmvads.

Ļoti svarīgs ūdenstorņa vizuālā kompleksa sastāvdaļas elements. Tā augstums - 19 metri. Dūmvads būvēts uz četrstūrainas pamatnes. Savienots ar velvētu pazemes dūmgāzu izvades šahtu, kas sākas katlu telpā. Dūmvada iekšpusē nostiprināti kāpšļi, iespējams, ka līdz pat dūmvada galvai. No torņa apskatot dūmvadu, tā galvai novērojamas ķieģeļu mūrējuma deformācijas, plaisas, arī zibens spērienu pēdas. Dūmvada galva statiski nestabila, bīstama.

Pēdējā laika pārveidojumi.

2003. gadā SIA “Liepājas ūdens” veica remontdarbus, lai novērstu konstrukciju bojāšanos no nelabvēlīgas klimatiskās iedarbības. Tika veikts ūdenstorņa jumta konstrukcijas un skārda seguma remonts, to nomainot pret mīksto bituma-ruberoīda segumu. Jumta karnīžu dekoratīvie tornīši un ailes tika iesegtas ar cinkotu skārdu. Atjaunoti pirmā stāva torņa un mašīnu zāles - darbnīcas sešas logu vērtnes no koka, vēsturiskajā dalījumā un stiklojumā, pat ar raksturīgajiem kaplodziņiem..

Veikta teritorijas labiekārtošana, stādītas puķes, ierīkoti zālāji.

Kopš 2010. gada SIA “Liepājas ūdens” ievēro Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kurzemes reģionālās nodaļas norādījumus par Industriālā pieminekļa “Liepājas Karostas ūdenstornis” izmantošanu un saglabāšanu.